Par laimi dzīvoklis bija uz mana vārda, pretējā gadījumā es jau būtu uz ielas
— Rasma, vai tu neesi domājusi, ka mums vajadzētu pārcelties pie bērniem? — viņš jautāja.
— Pie kuriem tieši bērniem? — viņa precizēja, jau sajūtot smagumu.
Rasma vienmēr bija uzskatījusi, ka dzīve pēc piecdesmit ir pelnīta balva. Laiks, kad galvenās raizes paliek pagātnē, bet priekšā ir tikai klusums, mājīgums un vienkārši, saprotami prieki. Bērni bija izauguši un uzcēluši savas dzīves, profesionālās rūpes bija izšķīdušas pagātnē. Viņa ar baudu savā iztēlē zīmēja lēnus vakarus uz balkona ar grāmatu un tases aromātiska tējas, rīta pastaigas līdz maiznīcai pie stacijas, no kuras plūda tik vilinoša, silta, svaigas maizes smarža.
Viņas dzīvoklis nebija vienkārši mājoklis. Šie četrdesmit pieci metri paneļu “divistabniekā” Rīgas nomalē bija viņas pasaule, viņas mūris, ar grūtībām izcīnīts un pa kripatiņai salikts. Trakajos deviņdesmitajos viņa strādāja dienām un naktīm divos darbos, atsakoties sev visā, tikai lai sakrātu privatizācijai un nezaudētu jumtu virs galvas.
Ķekavā veicot privātmājas pagalma pārmērīšanu atklājās, ka kaimiņi mums atņem īpašumu – kā rīkoties
Andris, viņas vīrs, bija viņas pilnīgs pretstats. Nemierīgs sapņotājs, viņš vienmēr nēsājās ar kādu “ģeniālu” ideju, kurai vajadzēja viņus apbērt ar zeltu. Bet viņa projekti sabruka cits pēc cita, atstājot tikai rūgtu vilšanās nosēdumu un tukšu maku. Izejot pensijā, viņš it kā zaudēja pēdējos orientierus.
Viņa neizlietotā enerģija, nerodot cienīgu izeju, aizplūda uz saziņu ar apšaubāmiem draugiem un mītisku “vieglas naudas” meklējumiem. Rasma jau sen bija samierinājusies: ar viņa niecīgo pensiju nepietiek, bet viņai bija pašai savi, rūpīgi glabāti uzkrājumi, viņas personīgais neaizskaramais fonds.
Viņas mierīgās dzīves idille sāka brukt dēļ Sanitas, vedeklas, dēla Kārļa sievas. Izlutināta, pieradusi pie greznības, dārgiem restorāniem un nepārprotamas uzmanības, viņa nekad necentās slēpt savu augstprātīgo attieksmi pret vīramāti.
— Jūs dzīvojat kā pagājušajā gadsimtā, — reiz iemeta Sanita, pavirši pārslīdot skatienu pāri koptajai, bet pieticīgajai virtuvei.
Bet Kārlis… viņas puisēns, kas reiz nesa viņai pilnas saujas ar margrietiņām, tagad tikai klusējot piebalsoja sievai, izvairoties skatīties mātei acīs.
Pirmā plaisa, vētras priekšvēstnesis, bija Andra negaidītais piedāvājums. Viņš to izteica it kā garāmejot, it kā runa būtu par kaut ko pašsaprotamu.
— Rasma, vai tu neesi domājusi, ka mums vajadzētu pārcelties pie bērniem? — viņš jautāja.
— Pie kuriem tieši bērniem? — viņa precizēja, jau sajūtot smagumu.
— Nu, pie Kārļa un Sanitas. Viņiem ir liela, plaša kotedža, hipotēka jau nomaksāta. Bet mēs te vieni, gadi iet… Vietas pie viņiem pietiks visiem ar uzviju.
Rasma neticēja savām ausīm. Atstāt visu? Savas mājas, savas sienas, savus ieradumus, savu mazo, bet tik ļoti mīļo pasaulīti — dzīvei svešā teritorijā, zem viena jumta ar sievieti, kura viņu atklāti necienīja? Viņa centās maigi iebilst, runājot par kaimiņiem, par saviem ziediem uz palodzes, par klusumu un mieru, kas viņai bija tik dārgi.
Bet Andris ar negaidītu spītību atkārtoja par “komfortu”, “rūpēm” un “labvēlīgu nākotni”. Viņa vārdos skanēja sveša, iemācīta intonācija, it kā viņš runātu ne ar saviem, bet uzspiestiem teikumiem. Pēc nedēļas viņš atgriezās mājās ar izdrukātu papīra lapu.
— Tā tikai vienkārša formalitāte, — viņš centās pasmaidīt, bet skatiens bija nemierīgs, izvairīgs. — Pilnvara. Lai es varu risināt dažus jautājumus, ja nu kas atgadās. Tev taču nevajadzēs skraidīt pa iestādēm.
Rasma paņēma lapiņu.
— Pilnvara… kamdēļ, Andri? — viņa jautāja, un pašas balss viņai šķita ledaina un sveša.
— Nu… uz dzīvokli, uz to pašu zemes gabalu no taviem vecākiem, kas laukos… Sanita saka, to….
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
